Restarutide(saite:https://www.bloomtechz.com/synthetic-chemical/peptide/retatrutide-powder-cas-2381089-83-2.html), CAS 2381089-83-2. Tā ir peptīdu ķēde, kas sastāv no 15 aminoskābēm, tostarp 7 arginīna atlikumiem un 8 glicīna atlikumiem. Tās molekulārajai struktūrai ir augsta stabilitāte un kompaktums, kas ļauj tai saglabāt ļoti salocītu stāvokli šķīdumā. Tam ir hiralitāte, tas ir, tam ir optiskā aktivitāte. Tas nozīmē, ka, kad gaisma iet caur to, tā izraisa gaismas polarizācijas plaknes rotāciju. Tīrais Rotarutīds izskatās balts, bet noteiktos apstākļos var izskatīties gaiši dzeltens vai gaiši brūns. Rotarutīda transportēšanas process uz šūnu membrānu ir salīdzinoši lēns. Tās termiskā stabilitāte galvenokārt ir saistīta ar hidrofobām mijiedarbībām molekulās un peptīdu ķēžu locīšanu. Tam ir noteikta stabilitāte pret skābēm un bāzēm, un tā var uzturēt labu stabilitāti pH diapazonā 4-9. Tam ir arī zināma stabilitātes pakāpe pret oksidētājiem un reducētājiem, kas ļauj tam pretoties redoksreakciju ietekmei organismos. Retarutīdam kā bioaktīvai molekulai ir plašas pielietojuma perspektīvas dzīvības zinātņu jomā, un ir sagaidāms, ka tas radīs jaunas terapeitiskās stratēģijas cilvēku veselībai. Jāņem vērā, ka, lai gan Rotarutīdam ir labs bioloģiskās aktivitātes potenciāls laboratorijas un dzīvnieku modeļos, tā klīniskajai lietošanai joprojām ir nepieciešama turpmāka izpēte un eksperimentāla validācija.
Retarutīds ir biomolekula ar īpašām reakcijas īpašībām. Tālāk ir norādītas visas Retarutide reakcijas īpašības un ķīmiskie vienādojumi:
1. Peptīdu saites veidošanās: Retarutīds ir peptīdu ķēde, kas sastāv no divām aminoskābēm, arginīna un glicīna, un peptīdu saites ir ķīmiskas saites, kas savieno abas aminoskābes. Peptīdu saišu veidošanās ir viena no galvenajām Retarutīda sintēzes reakcijām, un tās ķīmiskais vienādojums ir:
Arg Arg Gly Gly Gly Gly Gly Gly Gly Gly Gly Gly Val Gly Val Gly Gly Gly Gly Gly Gly Gly Gly Gly Eu Gly Gly Gal OH+H2N Gly Pro Arg Gly Gly OH+H2N Gly Pro Arg Gly OH2 Rotarutide+H2N Gly Pro Arg
2. Intramolekulārā ciklizācija: Apļveida struktūra, kas veidojas Retarutīda molekulā, ir izšķiroša tās bioloģiskajai aktivitātei. Intramolekulārā ciklizācijas reakcija tiek panākta, mijiedarbojoties starp diviem arginīna atlikumiem peptīdu ķēdē, un tās ķīmiskais vienādojums ir:
Arg38+Arg43 → ciklisks (Arg38 – Arg43)
3. Molekulārās konformācijas izmaiņas: Retarutīdam šķīdumā ir ļoti salocīta struktūra, bet, mijiedarbojoties ar šūnu membrānu, tas tiek pakļauts konformācijas izmaiņām. Šīs konformācijas izmaiņas var panākt, mijiedarbojoties ar lipīdu molekulām uz šūnu membrānas, un tās ķīmiskais vienādojums ir:
Retarutide+pid → Retarutide - pid komplekss
4. Mijiedarbība ar šūnu receptoriem: Retarutīds var saistīties un mijiedarboties ar šūnu virsmas receptoriem, izraisot virkni bioloģisku efektu. Mijiedarbību ar šūnu receptoriem var panākt ar ūdeņraža saiti, hidrofobu mijiedarbību vai jonu mijiedarbību, un tās ķīmiskais vienādojums ir:
Retarutide+uztvērējs → Retarutide - uztvērēju komplekss
5. Hidrolīzes reakcija: Retarutīds var iziet hidrolīzes reakcijas noteiktā bioloģiskajā vidē, saraujot peptīdu saites peptīdu ķēdē, veidojot aminoskābes un īsus peptīdus. Ķīmiskais vienādojums ir:
Restarutīds+H2O → aminoskābes+peptīdi
6. Oksidācijas reakcija: Retarutīds var iziet oksidācijas reakcijas noteiktā bioloģiskajā vidē, oksidējot arginīna atlikumus peptīdu ķēdē par oksidētiem arginīna atlikumiem. Ķīmiskais vienādojums ir:
Retarutīds+O2 → Retarutīds – OOH
7. Fosforilācijas reakcija: noteiktos signālu transdukcijas ceļos Retarutide var tikt pakļauts fosforilēšanas reakcijai, fosforilējot specifiskus aminoskābju atlikumus. Ķīmiskais vienādojums ir:
Retarutīds+ATP → Retarutīds - fotofāts+ADP
8. Mijiedarbība ar mazmolekulārajiem receptoriem: Retarutīds var mijiedarboties arī ar noteiktiem mazu molekulu receptoriem, piemēram, ar G proteīnu saistītiem receptoriem (GPCR), kurus var regulēt ar ligandu savienotiem receptoriem saistītu signālu transdukcijas ceļiem. Ķīmiskais vienādojums ir:
Retarutide+GPCR → Retarutide - GPCR komplekss → iekšējā signalizācijas kaskāde
Retarutīds ir peptīdu ķēde, kas sastāv no 15 aminoskābēm, kas satur 7 arginīna atlikumus un 8 glicīna atlikumus. Retarutide molekulārās struktūras analīzi var veikt no šādiem aspektiem:
1. Aminoskābju sastāvs:
Retarutīds sastāv no divām aminoskābēm, arginīna un glicīna, ar 7 arginīna atlikumiem un 8 glicīna atlikumiem. Šīs divas aminoskābes ir izplatītas bioaktīvas molekulas, arginīnam ir svarīga loma daudzos bioloģiskos procesos, savukārt glicīnam ir aizsargājoša iedarbība uz šūnām un tas uztur homeostāzi.
2. 3D struktūra:
Rotarutīda molekulu trīsdimensiju struktūrai ir izšķiroša nozīme to bioloģiskajā aktivitātē. Tā kā Retarutide sastāvā ir 7 arginīna atliekas, starp šīm arginīna atliekām var veidoties jonu mijiedarbība, izraisot Retarutide molekulu locīšanu trīsdimensiju telpā. Turklāt ūdeņraža saitēm starp glicīna atlikumiem var būt arī nozīme Retarutīda molekulas trīsdimensiju konformācijā.
3. Molekulmasa un formula:
Retarutīda molekulmasa ir 1679,29 daltoni, un molekulārā formula ir C71H112N22O21. Tas nozīmē, ka katra Rotarutīda molekula sastāv no 71 oglekļa atoma, 112 ūdeņraža atomiem, 22 slāpekļa atomiem un 21 skābekļa atoma. Šie atomi molekulā ir izkārtoti noteiktā veidā, veidojot Rotarutīda molekulas specifisko konformāciju un bioloģisko aktivitāti.
4. Atomu mijiedarbība:
Retarutīda molekulā atomi saglabā savu strukturālo stabilitāti un bioloģisko aktivitāti, izmantojot kovalentās saites un van der Vālsa spēkus. Tostarp kovalentās saites ir spēcīga mijiedarbība starp atomiem, daloties elektroniem, savukārt van der Vālsa spēki ir vāja mijiedarbība, kas rodas starp atomiem nevienmērīga lādiņa sadalījuma dēļ. Šīs mijiedarbības kolektīvi nosaka Rotarutīda molekulas uzbūvi un bioloģisko aktivitāti.
Rezumējot, Retarutide molekulārās struktūras analīze palīdz mums iegūt dziļāku izpratni par tā bioloģisko aktivitāti un molekulārajiem mehānismiem. Tās molekulārās struktūras izpēte var nodrošināt svarīgu teorētisku pamatu zāļu izstrādei, tādējādi nodrošinot jaunas ārstēšanas stratēģijas audzējiem, neirodeģeneratīvām slimībām un citām galvenajām slimībām. Tomēr ir nepieciešama turpmāka preklīnisko un klīnisko pētījumu validācija, lai šos pētījumus varētu izmantot klīniskajā praksē.